Lauku viedums pret pilsētas inženieriju: Kāpēc bēniņos jāglabā sāls pudeles? Man ir kāds paziņa — pilsētnieks līdz pašiem sirds dziļumiem.
Dzīvoklis jaunajā projektā, automašīna pazemes stāvvietā, par laukiem zina tikai no filmām. Taču reiz ziemā viņu “aizpūta” pie radiniekiem uz dziļiem laukiem — vajadzēja palīdzēt ar jumtu, kas bija sācis tecēt.
Atbrauca, apskatījās. Māja veca, bet stingra. Šīfera jumts, vietām palāpīts. Un te pēkšņi viņš ierauga: bēniņos gar visu jumta slīpumu izliktas plastmasas pudeles. Pusotrlitrenes, līdz augšai piebāztas ar kaut ko baltu. — Kas tas ir? — viņš jautā tēvocim. — Sāls. — Kāpēc sāls? Kam tas vajadzīgs? Tēvocis paskatījās uz viņu kā uz marsieti un sāka skaidrot. Paziņa klausījās ar vaļā muti un juta, kā viņa inženiera izglītība jūk un brūk pa vīlēm.
Izrādās, pudeles ar sāli ir sena lauku metode cīņai ar lāstekām un apledojumu. Tas strādā apkaunojoši vienkārši. Starp citu, ne visi izmanto pudeles. Īpaši radoši lauku meistari liek lietā… sieviešu kaprona zeķbikses. Jā, izklausās pēc anekdotes sākuma, bet tā ir realitāte. Paņem vecu zeķi, piebāž ar sāli, galos sasien mezglus — un viss, gatavs cīņai.
Šādu “sāls čūsku” ir viegli novietot gar jumta malu vai pat tieši uz tās. Sāls pamazām sūcas cauri kapronam, izkausējot ledu apkārt, turklāt tas neaizsprosto notekas un neskrāpē segumu. Budžets — nulle eiro, efektivitāte — kā rūpnieciskajam reaģentam. Plus, piekritīsiet, zeķbikses skats zem sniegotas jumta malas visai konstrukcijai piešķir zināmu šarmu un sirreālismu.
Ziemā uz jumta notiek interesanta fizika. No apakšas, no mājas, ceļas siltums. Sniegs uz jumta sāk kust no apakšas, un ūdens tek uz malu. Bet pie jumta pārkares, kur vairs nav mājas siltuma, šis ūdens sasalst. Tā veidojas lāstekas un ledus dambji.
Tālāk ir vēl sliktāk
Ledus dambis aug, ūdens vairs nevar notecēt, sāk uzkrāties un meklēt spraugas. Un atrod! Tek iekšā mājā. Saimnieks ķeras pie galvas un kāpj uz jumta ar lauzni, riskējot nogāzties un salauzt visu, ko vien var salauzt. Bet lauku vīri šo problēmu atrisināja jau sen — bez alpīnistu ekipējuma vai glābšanas dienestu izsaukšanas.
Tu paņem plastmasas pudeli. Pieber to ar sāli — parasto, akmens sāli, var pašu lētāko. Izbaksti pudelē vairākus mazus caurumiņus. Un izliec šīs pudeles bēniņos gar jumta pārkari, tur, kur parasti piesalst ledus. Tas, kas notiek tālāk, ir tīrā ķīmija. Sāls pamazām birst cauri caurumiņiem. Saskaras ar sniegu un ledu. Pazemina ūdens sasalšanas temperatūru. Ledus tajā vietā neizveidojas vai izveidojas daudz vājāks. Lāstekas neaug. Ūdens mierīgi notek.
Vai tas ir lēti? Lēti. Vai efektīvi? Pat ļoti. Vai strādā? Jau gadus piecdesmit, ja ne ilgāk. Mans paziņa, to dzirdot, sākumā neticēja. Līda internetā pārbaudīt. Atrada kaudzi rakstu par cīņu ar apledojumu, par speciāliem apsildes kabeļiem par simtiem eiro, par ķīmiskiem reaģentiem. Bet par pudelēm ar sāli — ne vārda. Tāpēc, ka to nevar pārdot. Tas ir pārāk vienkārši. Tas neiekļaujas ekonomikā, kur cilvēkam vajag iesmērēt kabeli par bargu naudu, tad vēl montāžu, tad ikgadējo apkopi.
Bet tēvocis vienkārši reizi sezonā uzmet bēniņos piecas pudeles ar veikala sāli — un viss. Jumts netek, lāstekas neaug, glābēji nav jāsauc. Bet tas vēl nebija viss. Kamēr paziņa ložņāja pa bēniņiem, viņš pamanīja vēl dažas dīvainas lietas. Vienā stūrī stāvēja stikla burka ar ūdeni. Parasta trīslitru burka, piepildīta līdz pusei. — Un tas kam? — Tas ir indikators, — tēvocis paskaidroja. — Ja naktī stipri piesals, ūdens burkā sasals. Tas nozīmē, ka bēniņos ir auksts, siltinājums strādā labi un siltums no mājas neaizplūst. Bet ja ūdens nav sasalis — tātad kaut kur siltums spiežas cauri, jāmeklē caurums siltinājumā.
Ģeniāli? Ģeniāli. Nekādu termometru, sensoru vai viedo sistēmu. Burka ar ūdeni — un tu zini, kā elpo tava māja. Citā vietā gulēja veca avīze, izklāta zem vietas, kur savienojas divas jumta plaknes. — Kas tā par instalāciju? — Tas ir noplūdes detektors, — atbildēja tēvocis. — Ja kaut kur nopilēs, uz avīzes paliks traips. Pavasarī uzkāpšu, pārbaudīšu un uzreiz redzēšu, kur ir problēma. Nav jāpārmeklē visi bēniņi.
Paziņa skatījās uz to visu un jūtās kā idiots. Viņš ir inženieris, viņam ir divi diplomi. Bet lauku vīrs bez jebkādas akadēmiskas izglītības ir izveidojis jumta monitoringa sistēmu no sadzīves atkritumiem. Bezmaksas. Un tā strādā gadiem. Es pēc tam speciāli pavaicāju citiem paziņām no laukiem. Izrādās, šādu “knifu” ir vesels lērums.
Piemēram, stāsts par caurulēm. Ziemā lielākās sāpes ir par to, lai ūdens caurulēs nesasaltu. Pilsētnieki liek sildkabeļus, siltina visu “pēc zinātnes”. Bet lauku vīri dara vienkāršāk. Ja caurule iet caur auksto zonu — pagrabu vai gar sienu — tai virsū uzmauc vairākas kārtas vecu velteņu (vaļenku). Pārgriez veltni gareniski, aptin ap cauruli, nostiprini ar stiepli. Filcs tur siltumu labāk par jebkuru sintētisko siltinātāju. Un nekas nemaksā — veltņus tāpat gatavojās izmest.
Vēl ir metode ar spuldzīti. Ja pagrabs sāk salt ciet, tur iekarina parasto kvēlspuldzi. 40 vai 60 vatu. Tā deg pastāvīgi, dod nedaudz siltuma — tieši tik daudz, lai temperatūra nenokristu zem nulles. Kartupeļi nesalst, burkas neplīst. Elektrību tērē kapeikas, bet problēmu atrisina par visiem simts.
Vai par durvīm. Ziemā ārdurvis bieži piesalst tā, ka nevar atvērt. Pilsētnieks lies virsū karstu ūdeni, lauzīs, lamāsies. Bet lauku cilvēks vienkārši ierīvē gumijas blīvējumu ar silikona smēri vai parasto augu eļļu. Reizi mēnesī pārtīra — un durvis nepiesalst visu ziemu. Logi svīst un aizsalst no iekšpuses?
Pilsētnieks skries pēc speciāla aerosola vai gūglēs par ventilāciju. Lauku cilvēks starp rāmjiem noliks glāzi ar sāli. Sāls uzsūc mitrumu, logi paliek sausi. Kad sāls samirkst — izžāvē uz krāsns un liec atpakaļ.
Par krāsni vispār ir atsevišķs stāsts
Tur ir vesela gudrību krātuve, ko neatradīsi nevienā mācību grāmatā. Piemēram, kā saprast, ka laiks tīrīt skursteni? Var saukt skursteņslauķi, var pirkt speciālus līdzekļus. Bet var iemest krāsnī sauju kartupeļu mizu. Ja dūmi iet balti un biezi — viss kārtībā, vilkme laba. Ja dūmi tumši un smirdīgi — laiks tīrīt, kvēpi sakrājušies.
Vai kā izžāvēt malku, ja tā ir mitra, bet kurināt vajag šodien? Lauku vīri sakrauj mitro malku apkārt krāsnij, kamēr tā kuras. Ne par tuvu, lai neaizdegtos, bet pietiekami tuvu. Dienas laikā malka apkalst tik daudz, lai normāli degtu. A ja vajag ātri uzsildīt aukstu māju? Krāsnī ieliek ķieģeļus. Parastus ķieģeļus, kādus trīs četrus. Tie sakarst, tad tos izņem un noliek istabās. Ķieģelis tur siltumu stundām ilgi, atdod to pakāpeniski. Tas ir kā radiators, tikai bezmaksas un mūžīgs.
Es klausījos visus šos stāstus un domāju: mēs tik daudz ko esam zaudējuši. Mēs esam pieraduši pirkt risinājumus. Problēma — uz veikalu, internetu, saukt meistaru. Bet agrāk cilvēki domāja ar galvu un darīja ar rokām. No tā, kas ir. Un tas taču strādāja. Strādā joprojām. Tā paziņas tēvocis savā mājā dzīvo četrdesmit gadus. Jumts netek, caurules nesalst, pagrabs neaizsalst.
Un ne reizi nav saucis nekādus speciālistus. Visu pats, visu ar paša rokām, pēc tēva un vectēva padomiem. Bet mēs te sēžam savos pilsētas dzīvokļos, maksājam par komunālajiem pakalpojumiem baisas naudas un pat nezinām, kā uzbūvēta mūsu pašu māja. Varbūt ir laiks pamācīties no lauku ģēnijiem? Kaut vai tās pašas sāls pudeles apgūt. Sākumam.
